Viking laikmets ir Eiropas vēstures periods, kas ilga no 793. līdz 1066. gadam. Tas ir vislabāk pazīstams ar savu jūrniecības kultūru, kā arī sirojumiem, tirdzniecību un kolonizāciju visā Ziemeļeiropā. Šajā emuāra ierakstā mēs iedziļināsimies viking laikmeta hronoloģijā, sākot ar to priekšā gājušo Vendelas periodu, lai labāk izprastu, kāpēc šis laikmets tik būtiski ietekmēja agrīnās Eiropas kultūras veidošanos.
Vendelas periods (550.–793. gads pēc Kristus)
Ģermāņu dzelzs laikmets, kas iedalās agrīnajā un vēlīnajā ģermāņu dzelzs laikmetā (pēdējo iezīmē dāņu ienākšana vēsturē), Zviedrijā ir pazīstams kā Vendelas periods. Šajā laikā strauji paplašinājās tirdzniecība Ziemeļeiropā un pieauga migrācija uz jaunām teritorijām. Šajā periodā Skandināvijā notika arī dramatiskas sociālās pārmaiņas, kurām bija dziļa ietekme uz nākamajām paaudzēm.
753. gads iezīmē viking laikmeta sākumu ar pirmās zviedru apmetnes Aldeigjuborgas (mūsdienās Stara Ladoga) dibināšanu netālu no Sanktpēterburgas, Krievijā. 789. gadā tika reģistrēts viking sirojums uz Portlendas salu Anglijā, bet 793. gadā vikingi no Norvēģijas izlaupīja Lindisfārnas klosteri Anglijā.
Viking ekspansija (793.–850. gads pēc Kristus)
793. gadā trīs kuģi piestāja pie Lindisfārnas salas Anglijas austrumu krastā, iezīmējot sākumu vienam no slavenākajiem laikmetiem vēsturē: viking laikmetam. No šī brīža vikingi devās daudzās ekspedīcijās, lai “atklātu” jaunas zemes ārpus Skandināvijas. Ap 870. gadu viņi kolonizēja Islandi, bet ap 986. gadu – Grenlandi. Kopumā skandināvu teritorijas stiepās no Ņūfaundlendas Kanādā līdz pat Bagdādei Irākā!
Pirmais uzbrukums Īrijas teritorijā notika 795. gadā, ko veica dāņu vikingi. Pēc tam flote no Skandināvijas 799. gadā veica uzbrukumu un laupīšanu klosterim Akvitānijas krastā, Nuarmutjē salā.
Ap 800. gadu īru kolonisti atklāja Islandi, un tika izveidoti tirdzniecības punkti Skiringssālā un Birkā. 802. gads iezīmē viking apmešanos Orkneju salās, Hibrīdos un Menas salā, kur viņi palika līdz 1405. gadam. 804. gadā Kārlis Lielais iznīcināja Šlēsvigu (galvaspilsētu), kas piespieda daudzus dāņu kuģus meklēt patvērumu Anglijā vai Norvēģijā. 825. gadā notika ekspedīcija uz Konstantinopoli, kur viņi trīs dienas laupīja tās piepilsētas, līdz viņus padzina grieķu “uguns mašīnas”, kas šāva no augstajiem mūriem ap Konstantinopoles ostas zonu.
834. gadā karalis Godfreds I izveidoja Dānielagu (Danelaw), kas deva Jitlandei kontroli pār Austrumangliju un Nortumbriju; tas ir pazīstams kā “Lielā pagānu armija”, kas šajā periodā (865.–875.) iebruka Anglijā. 838. gadā divas grupas devās augšup pa Sēnu Francijā un izlaupīja pilsētas tās krastos, no Ruānas līdz Parīzei. Viņi uzbruka arī Spānijas pilsētām, piemēram, Lisabonai Portugālē, pirms devās uz Itāliju, izlaupot Paviju Lombardijā (841).
842: Žumjēžas un Kentovikas (Francija) izlaupīšana.
Sirojumi uz šīm divām ostām iezīmē vienu no pirmajiem reģistrētajiem viking vardarbības gadījumiem kontinentālajā Eiropā. Žumjēža un Kentovika bija divas nozīmīgas franku tirdzniecības ostas, kas savienoja Lielbritāniju ar Eiropu. Uzbrūkot tām, vikingi izjauca tirdzniecību starp Lielbritāniju un kontinentālo Eiropu. Tas ir tikai viens no piemēriem, kā viņu uzbrukumiem bija tālejošas sekas visā Eiropā.
843: Nantes (Francija) izlaupīšana un Mesakas kauja (Francija).
843. gadā Nante piedzīvoja īpaši brutālu Vestfoldas viking uzbrukumu, kura laikā tika nogalināts bīskaps un viņa draudzes locekļi, pirms vikingi devās prom ar laupījumu. Tajā pašā gadā Reno no Nantes guva izšķirošu uzvaru pār viking vadoni Hastingu pie Mesakas, ar Nantes grāfa Lamberta un bretoņu vadoņa Nominoē palīdzību. Šī uzvara iezīmēja pagrieziena punktu franču pretestībā pret viking iebrukumiem.
844: Neveiksmīgi sirojumi uz Lakoruņu un Sevilju (Spānija).
844. gadā viking spēki uzsāka ekspedīciju pret Portugāli, taču cieta neveiksmi, pateicoties portugāļu pretestībai, kuru vadīja Alfonso III, kuram izdevās viņus atvairīt, izmantojot pārāku taktiku un labāk apmācītus karavīrus. Pēc tam vikingi mēģināja veikt divus sirojumus uz Spānijas pilsētām – Lakoruņu un Sevilju –, taču atkal tika atvairīti pēc spēcīgas vietējo spēku pretestības, kas bija uzticīgi karalim Ramiro I.
845: Parīzes aplenkums un Hamburgas (Vācija) izlaupīšana.
845. gadā Parīzi aplenca viking spēki Ragnara Lodbroka vadībā, kurš pieprasīja meslus no Kārļa Plikgalvja apmaiņā pret pilsētas pasargāšanu no iznīcināšanas. Kārlis beidzot piekrita maksāt Ragnaram 7000 mārciņu gadā trīs gadu garumā, lai izvairītos no Parīzes izlaupīšanas. Tajā pašā gadā notika vēl viens veiksmīgs sirojums Hamburgā (Vācija), kur vikingi izlaupīja klosterus, iegūstot zeltu un sudrabs, pirms atgriezās mājās ar laupījumu.
Viking noriets (850.–1066. gads)
Viking laikmets beidzās pēc tam, kad atkārtoti militārie zaudējumi piespieda daudzus skandināvu valdniekus pieņemt kristietību, kas iezīmēja pārrāvumu ar viņu tradicionālajām vērtībām un uzskatiem. Kad skandināvu karaļi pieņēma kristīgās tradīcijas, piemēram, monogāmiju, un zvērēja uzticību tādām lielvarām kā Anglija un Francija, viņu politiskā vara laika gaitā mazinājās, līdz 1066. gadā viņus pilnībā nomainīja citas valdošās ģimenes.
1066: Stamfordbridžas kauja un normaņu iekarojums
1066. gads iezīmē nozīmīgu pagrieziena punktu Anglijas, kā arī viking vēsturē. 1066. gada 25. septembrī karalis Haralds III Hardrāde (karaļa Harolda II pēctecis) tika sakauts Stamfordbridžā karaļa Harolda II spēku priekšā.
Tā bija pēdējā lielā kauja starp anglosakšiem un vikingiem Anglijā līdz Viljama Iekarotāja iebrukumam dažas nedēļas vēlāk, 1066. gada 14. oktobrī, ar viņa normaņu armiju. Šis iebrukums iezīmēja anglosakšu kundzības beigas Lielbritānijā, kā arī viking nozīmīgās ietekmes beigas Anglijā, taču ne viņu ietekmes beigas citās Eiropas daļās vai viņu kā sīvu karotāju mantojuma izzušanu vēsturē!
1085: Pēdējais dāņu mēģinājums atkarot Angliju
1085. gadā dāņu karalis Kanuts IV mēģināja atkarot Angliju, kuru anglosakšu spēki kontrolēja kopš Alfrēda Lielā uzvaras Edingtonā 878. gadā. Šis pēdējais mēģinājums beidzās ar neveiksmi un Kanuta IV nāvi Sentolbensā. Tomēr tam bija sekas: Viljams I to izmantoja kā ieganstu, lai uzsāktu savu Anglijas iekarošanu, aizsākot to, kas kļuva pazīstams kā normaņu iekarojums.
1103: Norvēģijas karaļa Magnusa Barfota nāve Īrijā
Savas valdīšanas laikā Norvēģijas karalis Magnuss Barfots paplašināja Norvēģijas ietekmi visā Eiropā. Viņš uzsāka vairākus sirojumus Skotijā, Velsā un Īrijā un pat uz īsu brīdi iekaroja Dublinu. 1103. gadā viņš gāja bojā ekspedīcijā Olsterā (Īrija), iezīmējot norvēģu kundzības beigas Eiropā uz daudziem turpmākajiem gadiem.
1151–1153: Norvēģijas karaļa Eisteina Haraldsona sirojumi pa austrumu krastiem
Karaļa Eisteina Haraldsona valdīšanas laikā Norvēģija turpināja savu ekspansionistisko politiku ar sirojumiem pa Skotijas un Anglijas austrumu krastiem no 1151. līdz 1153. gadam. Šī politika lielā mērā bija saistīta ar viņa vēlmi pēc bagātības un varas, kā arī centieniem uzlabot Norvēģijas pozīcijas Eiropā. Diemžēl Eisteinam šīs kampaņas beidzās ar Norvēģijas sakāvi, kad viņš tika nogalināts kaujā pret skotu spēkiem netālu no Renfrūšīras (Skotija).
1171: Pēdējā skandināvu karaļa Askulfa Maka Torkila nāve
Pēc tam, kad anglonormaņu spēki viņu padzina 1170.–1171. gadā, Askulfs Maks Torkils pēdējo reizi mēģināja atkarot savu karaļvalsti, pirms gāja bojā kaujā pret tiem netālu no Dublinas (Īrija). Līdz ar viņa nāvi izgaisa visas cerības, ka skandināvi varētu atgūt kontroli pār Dublinu vai jebkuru citu pilsētu, kas zaudēta šajā periodā.
1185: Normaņi uzsāk uzvarošu ekspedīciju no Sicīlijas uz Salonikiem Balkānos
Pēc Sicīlijas iekarošanas 1060.–1091. gadā normaņu spēki Rodžera II vadībā 1185.–1186. gadā uzsāka uzvarošu kampaņu no Sicīlijas uz Salonikiem (Grieķija), kas ļāva viņiem kontrolēt lielu daļu Grieķijas piekrastes un piekrastes pilsētas, piemēram, Korintu un Patras. Šī kampaņa iezīmēja svarīgu pagrieziena punktu normaņu varai, kuras ietekme izpletās ārpus Itālijas uz citiem Eiropas reģioniem, tostarp Grieķiju un pat Anatoliju (Turcija).
1263: Norvēģijas karaļa Hākona Hākonsona nāve Orkneju salās (Skotija)
Pēdējais lielais viking vadonis bija Hākons Hākonsons, kurš mira 1263.–1264. gadā mēģinājuma laikā iebrukt Skotijā, netālu no Orkneju salām (Skotija). Viņa nāve iezīmēja ziemeļnieku kundzības beigas Ziemeļeiropā un viking laikmeta beigas, kas sākās ar pirmo reģistrēto sirojumu uz Lindisfārnas klosteri 793. gadā pēc Kristus un noslēdzās 1263. gadā pēc Kristus, kad Hākons mira, cīnoties pret skotu spēkiem netālu no Orkneju salām (Skotija).
Viking laikmeta hronoloģija sākas ar tā priekštečiem – agrīno un vēlīno ģermāņu dzelzs laikmetu – un beidzas ar paliekošām pārmaiņām skandināvu kultūrā, ko izraisīja kristietības plašā pieņemšana šī perioda vareno valdnieku vidū. Šī atteikšanās no tradicionālajiem ziemeļnieku uzskatiem iezīmēja izšķirošas beigas laikmetam, kura mantojums joprojām dzīvo literatūrā, mākslā, arhitektūrā, valodā, mūzikā un citur. Vietņu īpašniekiem, kuri vēlas iekļaut daļu no bagātā Skandināvijas kultūras mantojuma savos projektos vai satura stratēģijās, nav jāmeklē nekas cits kā šīs vēsturiskās saknes!
