Kad iedomājaties vikingu ciematus, kas jums nāk prātā? Vai iztēlojaties rosīgu ciematu, ko ieskauj cietoksnim līdzīgs mūris? Vai varbūt lauksaimnieku ciematu, kas paslēpies kādā nomaļā Eiropas stūrī?
Patiesībā vikingu ciemati ievērojami atšķīrās pēc izmēra un struktūras atkarībā no to atrašanās vietas, mērķa un saražotās produkcijas veida.
Rezultātā daudzi mūsdienu Francijas ciemati ir sakņojušies skandināvu mitoloģijā; tādām vietām kā Écaquelon (kas nozīmē “māja šajā pusē”), Houlbec-près-le-Gros-Theil (burtiski tulkojot “zaļais ozols pie Gros Theil”) un Dieppe (“dziļais ports”) ir unikāla vēsture, ko var izsekot gadsimtiem senā pagātnē!
Apskatīsim, kāda bija vikingu dzīve un kā izskatījās viņu ciemati.
Lauksaimnieku ciemati (Bygdes)
Visizplatītākais vikingu ciematu veids tika saukts par “bygde”. Tā bija neliela lauksaimnieku kopiena, kas sastāvēja no vairākiem desmitiem mājsaimniecību un bieži vien tika uzcelta iekoptās zemēs netālu no purviem, upēm un ezeriem. Bygdes parasti bija pašpietiekami, kas nozīmē, ka to iedzīvotāji varēja saražot pietiekami daudz pārtikas, lai iztiktu bez nepieciešamības paļauties uz tirdzniecību ar citām kopienām vai ārvalstu varām. Katrai mājsaimniecībai parasti bija savs zemes gabals kviešu, miežu, auzu un rudzu audzēšanai, kā arī tādu dzīvnieku kā govju, aitu un cūku turēšanai. Šo kopienu iedzīvotāji vajadzības gadījumā izmantoja arī tuvējās ūdenstilpes zvejai.
Pilsētciemati (Tingstadir)
Otrs vikingu ciematu veids bija pazīstams kā “tingstadir” jeb “thingstead”. Šie ciemati bija lielāki par bygdes, taču salīdzinājumā ar mūsdienu pilsētām tie joprojām bija relatīvi mazi. Parasti tingstadir sastāvēja no 40 līdz 200 mājsaimniecībām, kas ieskāva lielu atklātu laukumu, ko dēvēja par “thing carpenter”, kur ļaudis pulcējās uz publiskām sapulcēm un pasākumiem, piemēram, tirgiem vai gadatirgiem.
Šajās pilsētās parasti bija viena vai divas baznīcas, kā arī teritorija, kas atvēlēta kapsētām. Tās kalpoja arī kā vietējo pārvalžu administratīvie centri, kur tika spriesta tiesa un risināti konflikti starp kaimiņu kopienām.
Cietokšņi (Borgar)
Pēdējais vikingu ciematu veids tika saukts par “borgar” jeb nocietinātu pilsētu. Šīs apmetnes tika būvētas uz paaugstinājumiem un aizsargātas ar augstiem akmens vai koka mūriem, atkarībā no to lieluma un atrašanās vietas. Borgar bieži atradās pie svarīgiem tirdzniecības ceļiem, lai pasargātu tirgotājus no garāmgājējiem laupītājiem. Dažiem borgar bija arī militāra funkcija, piemēram, aizsardzība pret ienaidnieka iebrukumiem vai uzbrukumu organizēšana pret konkurējošām ciltīm kaimiņu reģionos.
Šo cietokšņu iekšpusē parasti atradās centrālā zāle, kur visi pulcējās svinībām un svētkiem; tomēr mūru iekšpusē parasti nebija īstu dzīvojamo māju, jo vairums cilvēku dzīvoja mazākās mājās ārpus galvenajiem vārtiem, lai gan varēja būt daži izņēmumi atkarībā no konkrētās nocietinātās pilsētas lieluma un mērķa!
Vikingu ciematu iedzīvotāju ražotā produkcija
Vikingu ciematos ražotās produkcijas veids lielā mērā bija atkarīgs no reģionā pieejamajiem resursiem. Piemēram, piekrastes kopienās iedzīvotāji galvenokārt koncentrējās uz zveju un preču tirdzniecību ar citiem ciematiem.
Turpretī lauku saimniecībās iedzīvotāji audzēja miežus un kviešus, kā arī turēja mājlopus (aitas un liellopus) pārtikas ražošanai. Dažos reģionos, kur ir bagātīgi dzelzsrūdas vai koksnes resursi, iedzīvotāji pievērsās metālapstrādei vai galdniecībai, lai ražotu instrumentus vai ieročus tirdzniecībai vai aizsardzībai.
Dzīves ritms vikingu ciematos
Dzīve vikingu ciematos bija vērsta ap divām galvenajām aktivitātēm – lauksaimniecību un tirdzniecību, kas parasti notika dažādos gada laikos. Pavasarī un vasarā, kad laikapstākļi bija labvēlīgāki lauksaimniecības darbiem, piemēram, kultūraugu stādīšanai vai dzīvnieku audzēšanai gaļas ieguvei, iedzīvotāji lielāko daļu laika veltīja lauksaimniecībai.
Pēc tam pienāca rudens, kad raža bija novākta un dzīvnieki nokauti pārtikas rezervju sagatavošanai, un ziemas mēneši, kad tirdzniecība kļuva svarīgāka pieaugošā ārvalstu tirgu pieprasījuma dēļ. Šajā periodā daudzi ciema iedzīvotāji devās uz tālām zemēm, kur mainīja preces ar vietējiem iedzīvotājiem, lai iegūtu papildu krājumus vai materiālus, kas viņiem bija nepieciešami mājās.
Neatkarīgi no tā, vai tās bija rosīgas pilsētas, kas pilnas ar tirgotājiem no tālām zemēm, vai mierīgas lauksaimnieku kopienas, kas paslēpušās vietās tālu no civilizācijas, vikingu ciemati bija neticami daudzveidīgas vietas, kas piedāvāja kaut ko unikālu atkarībā no to atrašanās vietas un mērķa.
Vikingiem bija milzīga cieņa pret dabu, neatkarīgi no tā, vai viņi zvejoja piekrastē vai kopja zemi mežu vidū, kas ļāva viņiem pilnībā izmantot tās dāvanas, vienlaikus nodrošinot savu iztiku ar smagu darbu un atjautību daudzu gadsimtu garumā, līdz pat mūsu mūsdienām!
