Varenie vikingi vienmēr ir piesaistījuši cilvēku kaislīgu uzmanību cauri gadsimtiem. Viņi ir pazīstami ar saviem drosmīgajiem reidiem, milzīgajiem kuģiem un kultūras identitāti, kas rezonē vēl gadsimtiem vēlāk.
Lai patiesi izprastu šo sīvo karotāju uzplaukuma un ietekmes iemeslus, ir svarīgi izpētīt tās ēras vēsturi un dzīvesveidu, kurā viņi laupīja ārzemēs un iekaroja zemi.
Pētot vikingu izcelsmes vēsturi, viņu kultūru, reliģiju, jūras taktiku un kaujas, mēs spējam labāk saprast, kā nelokāma tauta pārvērtās par neapturamu spēku.
Šajā rakstā mēs atklāsim, kā šie drosmīgie vikingi veidoja Eiropu miera un kara laikā, aptuveni no 793. līdz 1066. gadam.
No aptuveni 800. gada līdz 11. gadsimtam liels skaits skandināvu pameta savas dzimtenes, lai meklētu laimi citur. Šie jūras karotāji, kurus kolektīvi dēvē par vikingiem vai ziemeļniekiem («ziemeļu vīriešu»), sāka ar uzbrukumiem piekrastes vietām, jo īpaši neaizsargātiem klosteriem Britu salās.
Nākamo trīs gadsimtu laikā vikingi atstās savas pēdas kā pirāti, laupītāji, tirgotāji un kolonisti.
Viņi atklās Ameriku ilgi pirms Kristofora Kolumba un nokļūs pat tik tālu austrumos kā Krievijas nomalēs.
Vikingu izcelsme
Lai gan šiem cilvēkiem bieži piedēvē mežoņu statusu, kas uzbrūk civilizētākām nācijām, meklējot dārgumus un sievietes, vikingu tautas motivācija un kultūra ir daudz daudzveidīgāka. Šie laupītāji arī veicināja daudzas pārmaiņas visā teritorijā, sākot no ekonomikas līdz karadarbībai.
Precīzi iemesli, kas liek vikingiem pamest savu dzimteni, nav skaidri. Daži ir ierosinājuši, ka tas bija saistīts ar pārapdzīvotību viņu dzimtenē, taču pirmie vikingi meklēja bagātību, nevis zemi. Mūsu ēras astotajā gadsimtā Eiropa kļuva bagātāka, veicinot tirdzniecības centru izaugsmi, piemēram, Dorestad un Quentovic kontinentā, kā arī Hamwic (mūsdienu Sauthemptona), Londona, Ipsviča un Jorka Anglijā. Skandināvu kažokādas bija ļoti pieprasītas jaunos tirgos. Pateicoties tirdzniecībai ar eiropiešiem, skandināvi atklāja jaunas navigācijas tehnoloģijas, augošo bagātību un iekšējos konfliktus, kas tos pavadīja starp Eiropas karaļvalstīm. Vikingu priekšteči – pirāti, kas medīja tirdzniecības kuģus Baltijas jūrā – izmantotu šīs zināšanas, lai paplašinātu savas laimes meklēšanas aktivitātes Ziemeļjūrā un tālāk.
No kurienes nāk vikingi?
Pretēji dažiem populāriem uzskatiem par vikingiem, viņi neveidoja “rasi”, ko vieno kopīgas izcelsmes saites vai patriotisms. Lielākā daļa vikingu, kuru darbība ir vislabāk zināma, nāk no reģioniem, kas tagad pazīstami kā Dānija, Norvēģija un Zviedrija, lai gan vēstures arhīvos minēti somu, igauņu un sāmu vikingi. Viņu kopīgā iezīme bija tā, ka viņi nāca no svešas zemes, ka viņi nebija “civilizēti” vietējā izpratnē un, pats galvenais, ka viņi nebija kristieši.
Vikingu laikmets
Daudzi vēsturnieki parasti saista terminu “viking” ar skandināvu terminu “vikingr“, kas nozīmē “pirāts”, taču šis termins attiecas uz aizjūras ekspedīcijām un skandināvi to izmantoja kā darbības vārdu, lai apzīmētu periodus, kad vīrieši tradicionāli veltīja laiku, lai dotos “pie vikingiem vasarā.” Lai gan daudzi uzskata, ka šīs ekspedīcijas ietvēra klosteru un pilsētu reidus gar piekrasti, daudzu ekspedīciju mērķis patiesībā bija tirdzniecība un pieteikšanās par ārvalstu algotņiem.
Vikingu laikmets parasti attiecas uz periodu no 800. gada, dažus gadus pēc pirmā reģistrētā reida, līdz 1050. gadiem, dažus gadus pirms normaņu iekarojuma Anglijā 1066. gadā. Šajā laikā skandināvu tautas sasniedzamība izpletās līdz visiem Ziemeļeiropas stūriem, un daudzas citas nācijas atklāja vikingus laupām savas krastmalas. Tālākie ziņojumi par vikingiem bija Bagdādē, kur notika preču, piemēram, kažokādu, ilkņu un roņu tauku tirdzniecība.
Vikingu reids
Vikingu reids uz Lindisfārnas mūkiem, nelielu salu pie Anglijas ziemeļaustrumu krasta, iezīmēja vikingu migrācijas sākumu no Skandināvijas 793. gadā. Šī vieta bija labi zināma mācību abatija, kas slavena visā kontinentā ar saviem zinošajiem mūkiem un plašo bibliotēku.
Šī reida laikā mūki tika nogalināti, iemesti jūrā vai paņemti verdzībā kopā ar daudziem baznīcas dārgumiem, un pati bibliotēka tika nopostīta. Šis unikālais notikums pavēra ceļu tam, kā vikingi tiktu uztverti visā vikingu laikmetā: kā mežonīgi karotāji, kuriem nebija cieņas pret reliģiju vai izglītību.
Gados pēc pirmā vikingu reida piekrastes ciematus, klosterus un pat pilsētas aplenca šie ārvalstu iebrucēji, kas bāzējās jūrā. Jūras uzbrukumu biežuma dēļ tika veikti daudzi uzlabojumi nocietinājumu izstrādē nocietinātu ostu un pret jūru vērstu akmens sienu veidā – aizsardzības līdzekļi, kas izrādījās ļoti efektīvi reidu atturēšanā.
Šo uzbrukumu iemesls ir akadēmiķu diskusiju temats, lai gan iemesli bieži izriet no tādām lietām kā kristiešu vajāšana un pagānu piespiedu kristīšana, lai samazinātu lauksaimniecības produkciju Skandināvijas reģionā. Daudzi labāk dokumentēti iemesli varēja pamudināt šos cilvēkus pamest savas aukstās un skarbās mājas, lai meklētu izdzīvošanas līdzekļus citur.
Tomēr, neskatoties uz viņu dzimtenes nežēlību, lielākā daļa vikingu katras sezonas beigās atgriezās mājās ar dārgumiem, vergiem un precēm, lai izdzīvotu vēl vienu ziemu.
Vikingu kuģis
Vikingu kultūras centrā atrodas vikingu kuģis. Šie neparastie kuģi, īpaši garie burinieki, veidoja skandināvu jūrnieku dzīvi un mainīja Eiropas vēstures gaitu.
Vairāk nekā 10 gadsimtus pilnveidotās skandināvu kuģubūves prasmes radīja plašu kuģu klāstu – no mazām zvejas laivām un kravas kuģiem ar platu vēderu līdz slavenajiem zibenīgi ātrajiem garajiem buriniekiem, ko izmantoja reidiem, slavenajam vikingu drakkaram. Taču neatkarīgi no izmēra lielākā daļa kuģu tika projektēti ar šauru formu un seklu iegrimi, kas tiem piešķīra lielu pielāgošanās spēju izmantošanai jūrā un upēs.
Vikingu kuģubūve sasniedza savu zenītu 7. gadsimtā, kad viņi izgudroja ķīli – strukturālu siju, kas stiepjas no priekšgala līdz pakaļgalam un atrodas zemāk par kuģa galveno korpusu. Šī īpašība palielināja ātrumu un stabilitāti un novērsa nevēlamas sānu kustības. Ķīlis, pievienojot lielu mastu un lielu buru, galu galā ļautu ziemeļniekiem veikt garus ceļojumus pāri Ziemeļatlantijai. Šie vikingu kuģi mūsdienās tiek uzskatīti par revolucionāriem savā dizainā un par tehnoloģisku brīnumu.
Lai sāktu kuģubūves procesu, vikingi dzina ķīļus svaigi nocirstos koks stumbros, līdz koksne sašķēlās graudu virzienā. Vienam kuģim varēja nocirst līdz 20 lieliem ozoliem. Koksne tika veidota un sakārtota tā, lai dēļi perfekti saderētu kopā klinkera konstrukcijā, pārklājoties kā vēdeklis. Klinkera kuģubūvē vispirms tiek uzsākta ārpuse, pēc tam iekšpusē tiek novietots karkass. Kuģis tika pārklāts ar ūdensnecaurlaidīgu dzīvnieku spalvu, vilnas vai sūnu maisījumu, kas piesūcināts ar darvu un stabilizēts ar dzelzs kniedēm. Gala rezultāts bija neticami ātrs un elastīgs tālbraucējs, ko nekas nespēja noķert.
Vīrieši airēja ar airu sēriju, ko papildināja liela, iespējams, no vilnas izgatavota bura. Saskaņā ar Griničas Karaliskajiem muzejiem, nevis stūres, drakkariem bija stūre, kas piestiprināta aizmugurē kuģa labajā pusē.
Ap 9. gadsimta vidu reidi patiešām atsākās, jo visā Skandināvijas reģionā izplatījās baumas par Eiropas pārvietojamo bagātību. Ziemeļnieku ciemati un kopienas pulcējās, lai būvētu kuģus ar nolūku uzlabot savus dzīves apstākļus ar reidu palīdzību.
Vikingi pievērsa tikpat lielu uzmanību mākslai kā amatniecībai. Drakkari parasti bija rotāti ar priekšpusē izgrieztām pūķa galvām, kurām, kā uzskatīja, vajadzēja atvairīt ļaunos garus.
Pūķa galva kopā ar lielu kvadrātveida buru ar sarkanām un baltām svītrām kļuva par vikingu parakstu. Šis skats biedēja eiropiešus trīs gadsimtus.
Ekspedīcijas uz Jauno pasauli
Vikingi 10. gadsimtā izveidoja kolonijas Grenlandes rietumu krastā. Vikingu sāgas stāsta par ceļojumiem, ko viņi veica no šīm Grenlandes kolonijām uz Jauno pasauli. Viņi piemin vietas ar nosaukumu “Helluland” (tiek uzskatīts, ka tā ir Bafina sala), “Markland” (tiek uzskatīts, ka tas ir Labradors) un “Vinland” (noslēpumaināka vieta, par kuru daži arheologi uzskata, ka tā varētu būt Ņūfaundlenda).
Pašlaik vienīgā apstiprinātā vikingu vieta Jaunajā pasaulē atrodas L’Anse aux Meadows, Ņūfaundlendas ziemeļu galā. Šī vieta tika izrakta 1960. gados. Turklāt ir trīs iespējamas vikingu vietas, kuras arheologi nesen izpētījuši Kanādā. Divas no iespējamajām vietām atrodas Ņūfaundlendā, bet trešā atrodas Bafina salā, Kanādas Arktikā.
Viena iespējama vikingu vieta atrodas Point Rosee, Ņūfaundlendas dienvidos; vietnē arheologi atklāja kūdras kausēšanas krāsni pie velēnu struktūras.
Cita iespējama vikingu vieta atrodas Sop Arm Ņūfaundlendā un ietver virkni “slazdu”, kas, domājams, tika izmantoti lielu dzīvnieku, piemēram, karibu, ķeršanai. Šie slazdi ir izvietoti taisnā līnijā, un arheologi uzskata, ka vikingi varēja dzenāt dzīvniekus uz šiem slazdiem, kur tos varēja sagūstīt un nogalināt.
Trešā iespējamā vikingu vieta atrodas Nanook Bafina salā, pētnieki atrada artefaktus, kas varēja tikt izmantoti metāla ražošanai, un struktūras paliekas, ko vikingi varēja uzbūvēt.
Vikingu iebrukums
Vikingu iebrukums Parīzē
Vikingu armijas palika aktīvas Eiropas kontinentā visu 9. gadsimtu, brutāli izlaupot Nantes 842. gadā un uzbrūkot tādām pilsētām kā Parīze, Limoža, Orleāna, Tūra un Nīma.
844. gadā vikingi ieņēma Seviļu (tolaik arābu kontrolē); 859. gadā viņi izlaupīja Pizu, taču arābu flote viņus sakāva ceļā atpakaļ uz ziemeļiem.
911. gadā Rietumfranku karalis piešķīra Ruānu un apkārtējo teritoriju ar līgumu vikingu vadonim vārdā Rollo apmaiņā pret to, ka pēdējais atteicās no Sēnas upes šķērsošanas citiem reideriem. Šis Francijas ziemeļu reģions mūsdienās ir pazīstams kā Normandija jeb “ziemeļu vīriešu zeme”.
9. gadsimtā skandināvi (galvenokārt norvēģi) sāka kolonizēt Islandi, salu Ziemeļatlantijā, kur neviens vēl nebija apmeties lielā skaitā. 10. gadsimta beigās daži vikingi (tostarp slavenais Ēriks Rudais) apmetās vēl tālāk uz rietumiem, Grenlandē.
Saskaņā ar vēlākām islandiešu pasakām, daži no pirmajiem vikingu kolonistiem, kas apmetās Grenlandē (tostarp vikingu varonis Leifs Eriksons, Ērika Rudā dēls), bija pirmie eiropieši, kas atklāja un izpētīja Ziemeļameriku. Viņi nosauca savu izkāpšanas vietu par Vinlandi (Vīna zeme), viņi uzbūvēja pagaidu apmetni L’Anse aux Meadows, mūsdienu Ņūfaundlendā. Bez tam ir maz pierādījumu par vikingu klātbūtni Jaunajā pasaulē, un viņi neveidoja pastāvīgas kolonijas.
Dāņu dominance
Haralda Zilzoba valdīšana 10. gadsimta vidū, jaunā, spēcīgā un kristītajā Dānijā, iezīmē otrā vikingu laikmeta sākumu.
Liela mēroga reidi, ko bieži organizēja karaļi, skāra Eiropas un jo īpaši Anglijas krastus, kur karaļu līnija, kas cēlusies no Alfrēda Lielā, bija lejupslīdē.
Haralda dumpīgais dēls Svens Dakšbārda vadīja vikingu reidus uz Angliju no 991. gada un iekaroja visu karalisti 1013. gadā, nosūtot karali Etelredu trimdā. Svens nomira nākamajā gadā, atstājot savu dēlu Knutu (jeb Kanuti), lai vadītu skandināvu impēriju (ietverot Angliju, Dāniju un Norvēģiju) Ziemeļjūrā.
Pēc Knuta nāves viņam sekoja abi viņa dēli, taču abi bija miruši 1042. gadā, un Edvards Grēksūdzētājs, iepriekšējā (nedāņu) karaļa dēls, atgriezās no trimdas un atguva Anglijas troni no dāņiem. Pēc viņa nāves (bez mantiniekiem) 1066. gadā Harolds Godvinsons, Edvarda varenākā muižnieka dēls, pretendēja uz troni.
Harolda armijai izdevās uzvarēt pēdējā lielā vikingu karaļa – Norvēģijas Haralda Hardrāda – vadīto iebrukumu pie Stamfordbridžas, netālu no Jorkas, taču dažas nedēļas vēlāk tā krita Normandijas hercoga Viljama (paša skandināvu kolonistu pēcteča Francijas ziemeļos) rokās. Kronēts par Anglijas karali 1066. gada Ziemassvētkos, Viljamam izdevās nosargāt kroni pret citiem dāņu izaicinājumiem.
Vikingu laikmeta beigas
1066. gada notikumi Anglijā faktiski iezīmēja vikingu laikmeta beigas. Tajā laikā visas skandināvu karaļvalstis bija kristīgas, un tas, kas bija palicis no vikingu “kultūras”, tika absorbēts kristīgās Eiropas kultūrā. Mūsdienās vikingu mantojuma pazīmes galvenokārt atrodamas skandināvu izcelsmes vietvārdos un vārdu krājumā reģionos, kur viņi apmetās, jo īpaši Anglijas ziemeļos, Skotijā un Krievijā. Islandē vikingi atstāja bagātīgu literatūru, islandiešu sāgas, kurās viņi svinēja savas krāšņās pagātnes lielākās uzvaras.
Vikingu mīti
Daudzi mūsdienu priekšstati par vikingiem radušies katoļu propagandā. Pēc vairāku kristiešu iekārtu izlaupīšanas un neskaitāmu relikviju un dārgumu zaudēšanas katoļu ministrija centās viņus dehumanizēt. Līdz karalienes Viktorijas valdīšanai Lielbritānijā vikingi joprojām tika aprakstīti kā vardarbīga un barbariska tauta. 19. un 20. gadsimtā priekšstati mainījās tiktāl, ka vikingi tika glorificēti kā cēli mežoņi ar ragainām ķiverēm, lepnu kultūru un biedējošu kaujas prasmi.
Runājot par populārākajiem vikingu mītiem, ko radījuši šie kļūdainie priekšstati, vēsture pierāda, ka šādi fakti ir nepārprotami nepatiesi:
- Vikingi nēsāja ragainas ķiveres. Vikingi tradicionāli nēsāja ķiveres ar kailu galvu vai nēsāja vienkāršas āda un metāla karkasa ķiveres ar sejas aizsargu. Ideja par ragainām ķiverēm radās vikingu atdzimšanas laikā Viktorijas valdīšanas laikā.
- Tie bija netīri un nekopti arheologi, kuri regulāri atrod ķemmes, karotes un citus kopšanas piederumus, kas norāda, ka vikingi ļoti rūpējās par personīgo higiēnu.
Lai gan dzīves apstākļi Skandināvijas reģionos noteikti bija skarbi un grūti, daudzi vikingi cieta no resursu trūkuma, un cilvēki apmetās lielos attālumos bez īstas vienotas vadības. Vikingu laikmetā skandināvi prata vairāk sevi apliecināt ārējā pasaulē un izveidot reputāciju, kas sniedzās tālāk par vienkāršu barbarismu. Lai gan dažus vikingus motivēja bagātības kāre, daudzi meklēja mierīgākas ekonomiskās attiecības ar apkārtējām tautām.
Patiešām, kā rakstīja Forte et al., vikingu laikmetam nebija dramatisku beigu. Autori apgalvo, ka skandināvu karaļvalstis lēnām akulturējās un integrējās “plašākā Eiropas kristietības politiskajā ķermenī”. »
