Vai esat kādreiz mēģinājuši palūkoties uz vikingu vēsturi no feministiskas perspektīvas? Nē? Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka vikingu kultūra tiek uzskatīta par tik vīrišķīgu, drosmīgu un tik varenu kā paši vikingi – vīrieši ar kuplām bārdām, iespaidīgu augumu un tetovējumiem, kas pauž viņu drosmi un vīrišķību.
Jautājums par to, ko darīja vikingu sievietes, kamēr vīrieši cīnījās ar ienaidniekiem kaujas laukos, devās ekspedīcijās pa Skandināvijas jūrām un iekaroja jaunas teritorijas, ir pilnīgi vietā. Kas notika ar šīm sievietēm tajos laikos? Atbilde, ko sniedz arheoloģiskie pētījumi, ir pārsteidzoša.
Kas bija vikingu sievietes?
Neviena vēsture nav tapusi bez sievietēm. Vai viņas nav tas ceļš, pa kuru vīrieši ierodas šajā pasaulē? Vai viņas nav pelnījušas, lai tiktu atjaunots taisnīgums sabiedrībās, kurās viņas bieži vien palikušas ēnā?
Jāatzīmē, ka vikingu sabiedrība bija izteikti patriarhāla. Lomas bija sadalītas atbilstoši dzimumam. Jau no bērnības sievietes apguva mājsaimniecības darbus, ģimenes tradīcijas, likumus un morālās vērtības, kuras vēlāk nodeva saviem bērniem. Vienkārši sakot, ja lietojam tēlainu izteicienu – vīrietis bija sabiedrības roka, bet sieviete – tās dvēsele.
Tomēr vikingu sievietei nebija nekā kopīga ar Šekspīra Džuljetu. Tālu no tā. Sieviešu audzināšanai bija jāpadara viņas par stiprām, stingrām un enerģiskām personībām, kas spēj aizkustināt vīra sirdi un, ja nepieciešams, mudināt viņu atriebt ģimenes godu. Sievietes ieguva lielāku autoritāti, kad vīrieši devās karā vai tirdzniecības braucienos, jo tad viņas kļuva atbildīgas par mājas pārvaldīšanu.
@ici_explora
Protams, viņu statuss vikingu sabiedrībā bija atkarīgs no sociālā slāņa. Izšķīra verdzenes, vidusšķiras un muižniecības pārstāves. Taču atklājumi, viduslaiku teksti un lielās īru sāgas sniedz mums nozīmīgas atklāsmes par vikingu sievietēm.
Jau tagad redzams, ka viņām piemita pārsvarā vīrišķīgas iezīmes. Fiziskajā ziņā viņas pilnībā atšķīrās no mūsdienu sievietēm. Turklāt arheoloģiskie izrakumi un padziļinātas analīzes atklāj, ka vikingu sievietes bija ieguvušas tiesības cīnīties līdzās vīriešiem. Vairāk informācijas nākamajā sadaļā.
Birkā, Zviedrijā, atrastā vikingu karotāja
Detalizēts pētījums apstiprināja, ka vikingu sievietes patiešām bija ieguvušas tiesības cīnīties līdzās vīriešiem. Šo pētījumu 2017. gadā veica Šarlote Hedenstjerna-Jonsone, pētniece un vikingu fenomena pētniecības projekta dalībniece, un zviedru osteoloģe Anna Kjellstrema, kura pašlaik strādā Stokholmas Universitātes Arheoloģijas un klasisko studiju nodaļā.
Pētījums sastāvēja no DNS analīzes kauliem, kas piederēja vikingu karotāja skeletam, kurš kopš 1878. gada atradās apbedījumā Birkā, Zviedrijā. Tas ļāva identificēt divas X hromosomas un pilnīgu Y hromosomas trūkumu. Pētniekiem tas nozīmēja, ka tā bija 1,70 metrus gara sieviete vecumā ap trīsdesmit gadiem.
Zobens, cirvis, vairogi, bultu uzgaļi un kauliņu spēle, kas atrasti kapā, lika domāt, ka tas ir vīrietis, līdz pat šim nesenajam pētījumam, kas atklāja, ka tā patiesībā bija vikingu karotāja, kura vadīja karaspēku kaujās. Pētījums tika publicēts žurnālā “Antiquity”.
Tā bija pirmā reize, kad tika pierādīta vikingu karotāju sieviešu eksistence. Taču Birkas skelets, visticamāk, nebija pirmā karotāja. Nākotnē noteikti tiks atklātas vēl citas.
Freidisa Eirīksdotira, Ērika Rudā briesmīgais bērns
Mēs esam 10. gadsimtā. Freidisa Eirīksdotira, Ērika Rudā meita un Leifa Eriksona māsa, piedalījās ekspedīcijā, kuru Vinlandē vadīja Torfinns Karlsefni. Saskaroties ar indiāņu draudiem, jaunā karotāja, kura tobrīd bija astotajā grūtniecības mēnesī, nolēma rīkoties izlēmīgi.
Viņa saplēsa savas drēbes un ar zobenu sita pa savām kailajām krūtīm. Šo žestu viņa pavadīja ar kaujas saucienu, kas nobiedēja pamatiedzīvotājus, kuri nekavējoties metās bēgt. Kauja beidzās uzreiz. Lai gan vēlāk viņa tika izsūtīta trimdā par slaktiņu organizēšanu citu ekspedīciju laikā, viņa sevi apliecināja kā bezbailīgu vikingu karotāju un Vinlandes pētnieci.
@petite_chriss
Karaliene Emma
Šeit mēs esam 11. gadsimtā – gadsimtā, kas atklāja vienu no pēdējām lielajām vikingu laikmeta sieviešu figūrām. Tā ir karaliene Emma. Normandijas hercoga Ričarda un dāņu izcelsmes mātes meita, viņa divreiz apprecējās ar Anglijas karaļiem un laida pasaulē divus Anglijas karaļus. Līdzās savam dāņu vīram Knutam Lielajam viņa bija baznīcas aizstāve.
Johanna Katrīna Fridriksdotira savā darbā ar nosaukumu “Vikingu sievietes, varenas sievietes: vikingu sieviešu vietas no jauna atklāšana vīrišķīgā tautā” piedāvā dekonstruēt patriarhālo skatījumu uz vikingu sabiedrību, lai izceltu karotāju sieviešu eksistenci vikingu laikmetā. Viņa aicina lasītāju padomāt par valkīrām – ziemeļu mitoloģijas varoņu karotājām, kuras izlemj karotāju likteni kaujas laukā.
Viņa arī atgādina par lepno princesi Gudrunu, kura atriebj savējo godu un, tā vietā, lai aprobežotos ar mājas darbiem, pieņem lēmumus, raksta un dažkārt piedalās kaujās. Grāmatas mērķis ir skaidrs: pārskatīt iztēli, lai atdotu vikingu sievietei to vietu vēsturē, ko viņa ir pelnījusi.
