Helheima, pazīstama arī kā pazeme, ir viena no deviņām skandināvu mitoloģijas pasaulēm, kurp dodas mirušie. To pārvalda nāves dieviete Hēla.
Šī aukstā un miglainā valstība atrodas Niflheimā, skandināvu visuma zemākajā līmenī. Kad cilvēks nonāk Helheimā, viņš no tās vairs nekad nevar izkļūt.
Ceļa uz pazemi un šīs valstības intriģējošo aspektu izpēte sniedz aizraujošu skatījumu uz skandināvu mitoloģiju.
Helheimas izcelsme un valdniece
Helheima, viena no deviņām skandināvu mitoloģijas valstībām, ir mirušo valstība. To pārvalda Hēla, briesmonīgā Loki un milzes Angrbodas meita.
Nosaukums Helheima senskandināvu valodā tulkojams kā “Hēlas mājoklis“. Atrodoties ziemeļu tumšajā aukstumā, zem vienas no pasaules koka Igdrasila saknēm, Helheima ir drūma un miglaina mājvieta mirušajiem.
Hēla, nāves dieviete
Hēla tiek attēlota kā būtne, kas ir pa pusei dzīva, pa pusei mirusi. Viņa tiek asociēta ar savas valstības tumšo un drūmo raksturu. Skandināvu mitoloģijā Hēla bieži tiek aprakstīta kā tāda, kuras apkārtne ir tumša un auksta, atspoguļojot viņas valstības dabu.
Lai gan viņa ir nāves dieviete, Hēla netiek attēlota kā ļauna būtne, bet gan kā neitrāla valdniece, kas pilda savus pienākumus.
Drūmā Helheimas valstība
Helheimā vide ir raksturojama ar mitrumu, tumsu, aukstumu, skumjām un miglu. Tā nav patīkama vieta, kur uzturēties.
Tomēr tā nav soda valstība, tā drīzāk ir atdusas vieta tiem, kuri miruši no slimībām, vecuma vai kurus dievi uzskata par negodīgiem vai gļēviem.
Helheima nav galīgais galamērķis visiem mirušajiem. Tie, kas noslīkuši, pieder jūras dievietei Rānai, savukārt kaujā kritušie karotāji var doties uz Valhallu vai Folkvangu, kas ir attiecīgi Odina un Freijas valstības. Tomēr tiem, kas nonāk Helheimā, nav atpakaļceļa.
Atšķirībā no kristīgā elles jēdziena, Helheima nav mūžīgu moku vai ciešanu vieta. Tā vietā mirušie Helheimā turpina nodarboties ar tādām pašām aktivitātēm kā dzīvie, piemēram, ēst, dzert, gulēt un pat cīnīties. Tā ir dzīves turpinājums, lai gan citā pasaulē.
Došanās uz Helheimu: ceļš uz pazemi
Skandināvu mitoloģijā nokļūšana mirušo valstībā nav viegls uzdevums. Ceļojums sākas, šķērsojot tumsu un miglu, līdz beidzot tiek sasniegta Gjöll upe, kas pazīstama kā šķindošo zobenu un šķēpu upe. Šī upe jāšķērso pa Gjallarbrú tiltu, kas ved tuvāk Helheimai.
Ierodoties pie Helheimas vārtiem, ceļotāji saskaras ar biedējošu šķērsli – briesmīgo suni Garmu. Šī niknā būtne sargā valstību, un tiek uzskatīts, ka tā ir piesieta Gnipahellirā, alā pie mirušo teritorijas ieejas.
Helheima skandināvu sāgās
Ceļojums uz Helheimu netiek uzsākts vieglprātīgi. Poētiskajā Edā stāsts par Baldra nāvi atklāj Odina izmisīgo ceļojumu pie Hēlas, meklējot atbildes. Jādams uz sava zirga Sleipnira, Odins šķērso valstības un sastop Garmu savā izziņas meklējumā.
Šīs teikas un apraksti par ceļu uz Helheimu sniedz ieskatu grūtajā un bīstamajā ceļojumā, kas jāveic, lai sasniegtu mirušo valstību. Ceļš uz Helheimu ir ietīts tumsā un tiek nikni sargāts, nodrošinot, ka tikai visapņēmīgākie un drosmīgākie ceļotāji var sasniegt tās vārtus.
Helheima atšķiras no citām skandināvu mitoloģijas viņpasaules valstībām, tādām kā Valhalla vai Folkvangs. Tā atspoguļo nāves tumšo un neizbēgamo dabu skandināvu uzskatos. Lai gan Helheima var nepiedāvāt mūžīgu laimi vai mokas, tā ir spocīgs un unikāls skandināvu mitoloģijas aspekts.
